Kāpēc mēs skatāmies, ko dara citi, un kopējam?

Par sociālo ietekmi, bērnības pieredzi, nervu sistēmu un spēju uzticēties savām izvēlēm

Kad jāpieņem lēmums, daudzi no mums gandrīz automātiski paskatās apkārt: ko dara citi, kāds ir viņu viedoklis, kur ir instrukcija vai „pareizā” atbilde?

Dažkārt pat vienkāršās situācijās varam pieķert sevi domājam: „Bet kā to darītu kāds cits?”, „Vai es rīkojos pareizi?”, „Ko par mani padomās?”

No malas tas var izskatīties pēc neizlēmības vai pārliecības trūkuma. Tomēr aiz šādas uzvedības var būt dažādi psiholoģiski mehānismi — sākot ar normālu sociālo mācīšanos un beidzot ar agrīni apgūtām pielāgošanās stratēģijām.

Cilvēks ir sociāla būtne. Mēs mācāmies, vērojot citus, salīdzinām savu pieredzi ar apkārtējo pieredzi un izmantojam citu cilvēku zināšanas, lai orientētos pasaulē.

Grūtības var sākties tad, kad citu cilvēku vērtējums kļūst svarīgāks par paša spriestspēju un cilvēks sāk justies nespējīgs pieņemt lēmumu bez ārēja apstiprinājuma.

Pat tad, ja viņš zina, ko vēlas, patstāvīga izvēle var izraisīt trauksmi, vainas izjūtu vai bailes kļūdīties.

Kāpēc tā notiek?

Šajā rakstā aplūkosim, ko par pielāgošanos citiem atklāj sociālā psiholoģija, kā agrīnā pieredze var ietekmēt uzticēšanos sev, kādu lomu spēlē nervu sistēma un ķermeņa sajūtas un kā apzināta elpošana un somatiskās prakses var palīdzēt attīstīt lielāku iekšējo stabilitāti.

1. Kāpēc mēs vispār sekojam citiem?

Pirms runājam par traumām un nervu sistēmu, ir svarīgi saprast vienu lietu: citu cilvēku vērošana un atdarināšana ir normāla cilvēka uzvedības daļa.

Jau bērnībā mēs apgūstam valodu, sociālās normas, prasmes un uzvedības modeļus, vērojot apkārtējos.

Ja atrodamies nepazīstamā situācijā, paskatīšanās uz citiem var būt pilnīgi saprātīga izvēle. Piemēram, jaunā darbavietā vērojam kolēģus, lai saprastu nerakstītos noteikumus. Sarežģīta uzdevuma risināšanā meklējam cilvēku, kuram ir lielāka pieredze.

Informatīvā un normatīvā sociālā ietekme

Sociālajā psiholoģijā nozīmīgs ir nošķīrums starp informatīvo un normatīvo sociālo ietekmi (Deutsch & Gerard, 1955).

Informatīvā sociālā ietekme rodas tad, kad izmantojam citu cilvēku spriedumus kā informācijas avotu, īpaši nenoteiktās situācijās.

Normatīvā sociālā ietekme rodas tad, kad pielāgojamies grupas gaidām, lai saglabātu pieņemšanu vai izvairītos no noraidījuma.

Šīs motivācijas var darboties vienlaikus. Cilvēks var sekot grupas viedoklim gan tāpēc, ka šaubās par savu spriedumu, gan tāpēc, ka nevēlas izcelties.

Cialdini un Goldstein (2004) sociālās ietekmes pārskatā izcēla trīs nozīmīgus mērķus: veidot precīzu priekšstatu par realitāti, uzturēt nozīmīgas sociālās attiecības un saglabāt pozitīvu priekšstatu par sevi.

Tātad pielāgošanās citiem ne vienmēr ir vājums. Daudzos gadījumos tā ir saprātīga un sociāli noderīga stratēģija.

Ko atklāja Solomona Aša eksperimenti?

1950.gados sociālais psihologs Solomons Ašs (Solomon Asch) pētīja, kā grupas vairākuma viedoklis ietekmē individuālu spriedumu.

Eksperimentu dalībniekiem bija jāsalīdzina līniju garumi. Uzdevums bija vienkāršs, un pareizā atbilde parasti bija acīmredzama.

Tomēr situācijās, kad pārējie grupas dalībnieki, kuri sadarbojās ar pētnieku, vienprātīgi sniedza nepareizu atbildi, daļa īsto dalībnieku dažos mēģinājumos pielāgojās vairākumam.

Aša pētījumi parādīja, ka grupas spiediens var ietekmēt cilvēka publiski pausto spriedumu pat tad, ja viņa rīcībā ir skaidra uztveres informācija (Asch, 1956).

Savukārt Stenlija Milgrama (Stanley Milgram) eksperimenti pētīja citu sociālās ietekmes aspektu — pakļaušanos autoritātei.

Milgrama sākotnējā eksperimentā daudzi dalībnieki turpināja izpildīt eksperimentētāja norādījumus, lai gan uzskatīja, ka citam cilvēkam tiek nodarītas sāpes (Milgram, 1963).

Šie eksperimenti atklāja atšķirīgus sociālās ietekmes procesus. Ašs galvenokārt pētīja vairākuma spiedienu, bet Milgrams — pakļaušanos autoritātei.

Abi pētījumu virzieni palīdz saprast, kāpēc cilvēka rīcība ne vienmēr atspoguļo tikai viņa individuālo pārliecību.

Tomēr neviens no tiem nepierāda, ka cilvēku pielāgošanās citiem obligāti izriet no psiholoģiskas traumas.

Svarīgākais jautājums nav tas, vai mēs ietekmējamies no citiem, bet gan tas, cik lielā mērā spējam saglabāt savu spriestspēju un izvēles brīvību.

Kāpēc mēs kopējam veiksmīgus un slavenus cilvēkus?

Cilvēki ne vienmēr atdarina citus tāpēc, ka baidās kļūdīties vai vēlas iederēties grupā. Dažkārt mēs kopējam cilvēkus, kurus apbrīnojam un ar kuriem vēlamies identificēties.

Piemēram, jaunietis var sākt ģērbties kā populārs mūziķis, pārņemt viņa frizūru, runas manieri vai dzīvesstilu. Kāds cits var atdarināt veiksmīga uzņēmēja ikdienas paradumus, domāšanas veidu vai uzvedību, cerot sasniegt līdzīgus rezultātus.

Šeit nozīmīgi ir vairāki psiholoģiski mehānismi.

Sociālā mācīšanās. Psihologs Alberts Bandura (Albert Bandura) parādīja, ka cilvēki var apgūt uzvedību, vērojot citus. Viņa klasiskajā eksperimentā bērni atdarināja pieaugušā demonstrētu agresīvu uzvedību (Bandura et al., 1961). Tas palīdz izprast, kāpēc mums nav obligāti pašiem jāpiedzīvo kādas darbības sekas, lai mēs šo uzvedību pārņemtu.

Prestiža ietekme. Evolucionārās kultūras psiholoģijas pētnieki Džozefs Henrihs (Joseph Henrich) un Fransisko Hils-Vaits (Francisco Gil-White) piedāvāja modeli, kurā cilvēki mēdz pievērst īpašu uzmanību personām ar augstu prestižu, jo tās var šķist vērtīgs zināšanu un prasmju avots (Henrich & Gil-White, 2001).

Identifikācija ar vēlamo tēlu. Slavenības var kļūt par simboliem īpašībām, kuras cilvēks vēlētos attīstīt sevī: pārliecībai, brīvībai, popularitātei, bagātībai vai panākumiem. Pārņemot ārējas pazīmes, piemēram, apģērbu vai dzīvesstila elementus, cilvēks var mēģināt pietuvoties šim vēlamajam tēlam.

Taču šeit rodas būtiska psiholoģiska kļūda: mēs varam sajaukt veiksmes ārējās pazīmes ar tās patiesajiem cēloņiem.

Slavens dziedātājs var valkāt noteikta zīmola apģērbu, bet šis apģērbs nav iemesls viņa muzikālajiem panākumiem. Veiksmīgs uzņēmējs var celties piecos no rīta, taču tas nenozīmē, ka agrā celšanās pati par sevi radījusi viņa bagātību.

Panākumus parasti ietekmē vairāku faktoru mijiedarbība — prasmes, ilgstošs darbs, iespējas, sociālie apstākļi un arī veiksme.

Tāpēc ir vērts sev pajautāt: „Vai es pārņemu prasmi vai paradumu, kas patiešām var palīdzēt sasniegt manu mērķi, vai tikai ārēju pazīmi, kuru saistu ar panākumiem?”

Mācīties no veiksmīgiem cilvēkiem var būt vērtīgi. Taču viņu atdarināšana nav tas pats, kas izpratne par to, kā viņi kļuvuši veiksmīgi.

2. Kad pielāgošanās kļūst par aizsardzības stratēģiju

Dažiem cilvēkiem nepieciešamība saņemt ārēju apstiprinājumu kļūst īpaši spēcīga.

Viņi var pastāvīgi šaubīties par saviem lēmumiem, baidīties pateikt „nē”, censties visiem izpatikt vai izjust trauksmi situācijās, kurās jāpieņem patstāvīga izvēle.

Šādu uzvedību var ietekmēt dažādi faktori: temperaments, audzināšana, sociālā pieredze, trauksme, perfekcionisms, pašvērtējums un attiecību pieredze.

Viena no iespējamām ietekmēm ir agrīna emocionālā nedrošība.

Gabors Matē: saikne un autentiskums

Ārsts un autors Gabors Matē (Gabor Maté) savos darbos uzsver spriedzi starp divām cilvēkam nozīmīgām vajadzībām: piederību jeb piesaisti un autentiskumu.

Bērnam ir nepieciešama emocionāla saikne ar pieaugušajiem, no kuriem viņš ir atkarīgs. Vienlaikus viņam ir svarīgi iepazīt savas emocijas, vajadzības un vēlmes.

Matē piedāvātajā skaidrojumā bērns, kurš atkārtoti piedzīvo, ka viņa patiesās emocijas vai patstāvība apdraud attiecības, var iemācīties pielāgot savu uzvedību, lai saglabātu saikni (Maté & Maté, 2022).

Piemēram, bērns var sākt ticēt:

  • „Ja es dusmošos, mani nemīlēs.”

  • „Ja pateikšu, ko patiesībā vēlos, kāds būs vīlies.”

  • „Ja kļūdīšos, mani nosodīs.”

  • „Drošāk ir darīt tā, kā vēlas citi.”

Šādi uzskati var ietekmēt arī vēlākas attiecības un lēmumu pieņemšanu.

Pieaugušā vecumā cilvēks var tik ļoti pierast ņemt vērā apkārtējo vajadzības, ka viņam kļūst grūti atpazīt savējās.

Svarīgi: Matē saiknes un autentiskuma konflikts ir interpretatīvs psiholoģisks modelis, nevis eksperimentāli apstiprināts universāls skaidrojums tam, kāpēc cilvēki meklē ārēju apstiprinājumu.

Tims Flečers: kauns un neuzticēšanās sev

Kompleksās traumas jomas pasniedzējs un konsultants Tims Flečers (Tim Fletcher) savā izglītojošajā darbā pievērš uzmanību kaunam un agrīnai emocionālajai pieredzei.

Viņa pieejā tiek uzsvērts, ka bērns, kura emocijas regulāri tiek ignorētas, noniecinātas vai sodītas, var sākt šaubīties par savu iekšējo pieredzi.

Tā vietā, lai uztvertu dusmas kā iespējamu signālu par pārkāptām robežām, viņš var iemācīties, ka dusmoties ir nepareizi.

Tā vietā, lai uzticētos savām vajadzībām, viņš var sākt uzskatīt tās par apgrūtinājumu citiem.

Šādā situācijā ārējs apstiprinājums var kļūt par veidu, kā mazināt nedrošību.

Citi cilvēki šķiet pārliecinātāki, zinošāki un spējīgāki pieņemt pareizos lēmumus.

Šis skaidrojums var būt noderīgs pašrefleksijai, taču konkrētās Flečera interpretācijas šeit netiek pasniegtas kā neatkarīgi eksperimentāli pierādīti mehānismi.

Tas, kas bērnībā palīdzēja pielāgoties attiecību videi, pieaugušā vecumā dažkārt var ierobežot patstāvību.

Tomēr tas nenozīmē, ka ikvienam cilvēkam, kurš šaubās par sevi, ir trauma.

3. Kas notiek nervu sistēmā, kad baidāmies kļūdīties?

Trauksme par to, vai pieņemam pareizo lēmumu, nav tikai doma. To var pavadīt arī fizioloģiskas reakcijas:

  • paātrināta sirdsdarbība;

  • sasprindzinājums krūtīs vai vēderā;

  • izmaiņas elpošanas ritmā;

  • svīšana;

  • nemiers;

  • grūtības koncentrēties;

  • vēlme atlikt lēmumu vai lūgt kādam citam izlemt mūsu vietā.

Šīs reakcijas var būt saistītas ar autonomās nervu sistēmas, hormonālās stresa reakcijas un smadzeņu emocionālās regulācijas sistēmu mijiedarbību.

Autonomā nervu sistēma piedalās organisma pielāgošanā dažādām situācijām. Simpātiskā aktivācija var mobilizēt resursus darbībai, savukārt parasimpātiskie mehānismi piedalās daudzu organisma funkciju regulācijā.

Taču šīs sistēmas nedarbojas kā vienkāršs slēdzis, kurā viena ir ieslēgta un otra izslēgta.

Paaugstināta modrība

Ilgstošas nedrošības vai stresa pieredzes gadījumā daži cilvēki var kļūt īpaši jutīgi pret iespējamām apdraudējuma pazīmēm.

Šādu pastiprinātu draudu uzraudzību sauc par pārmērīgu modrību (hypervigilance).

Cilvēks var pastāvīgi vērot apkārtējo sejas izteiksmes, balss toni, reakcijas un uzvedību, cenšoties paredzēt, vai situācija ir droša.

Ja citu cilvēku apstiprinājums īslaicīgi mazina trauksmi, apstiprinājuma meklēšana var kļūt par ierastu uzvedības modeli.

Piemēram, cilvēks var sajust atvieglojumu tikai tad, kad kāds pasaka: „Jā, tu rīkojies pareizi.”

Tomēr īslaicīgs atvieglojums ne vienmēr nozīmē ilgtermiņa risinājumu.

Ja cilvēks regulāri izvairās no patstāvīgas izvēles, viņam var būt mazāk iespēju iegūt pieredzi, ka nenoteiktību iespējams izturēt un lēmumus iespējams pieņemt arī bez tūlītēja apstiprinājuma.

Šādu procesu var skaidrot ar trauksmes uzturēšanā nozīmīgu izvairīšanās un drošības uzvedības mehānismu palīdzību.

Stress un smadzeņu darbība

Pētījumi par stresu un emocionālo regulāciju aplūko vairāku smadzeņu struktūru mijiedarbību.

Amigdala piedalās emocionāli nozīmīgas informācijas, tostarp potenciālu draudu, apstrādē. Prefrontālās garozas tīkli ir iesaistīti uzmanības vadībā, situācijas izvērtēšanā un uzvedības regulācijā.

Arnsten (2009) apkopotie pētījumi rāda, ka stress var ietekmēt prefrontālās garozas darbību, tostarp procesus, kas saistīti ar darba atmiņu un kognitīvo kontroli.

Tomēr nav precīzi apgalvot, ka trauma visiem cilvēkiem vienādi samazina prefrontālās garozas darbību vai vienmēr pastiprina amigdalas aktivitāti.

Smadzeņu reakcijas ir atkarīgas no cilvēka, situācijas, uzdevuma un daudziem citiem faktoriem.

Kā dažādi stāvokļi var ietekmēt lēmumu pieņemšanu?


Šī tabula ilustrē iespējamās tendences, nevis stingras diagnostiskas kategorijas. No cilvēka uzvedības vien nevar noteikt konkrētu autonomās nervu sistēmas stāvokli vai smadzeņu aktivitāti.

4. Kas ir „iekšējais kompass” neirobioloģijas valodā?

Ikdienā mēs bieži sakām: „Es vienkārši jūtu, ka tas ir pareizi,” vai „Kaut kas manī saka, ka šeit nav labi.”

Šādu pieredzi mēdz saukt par intuīciju vai iekšējo kompasu.

Taču no zinātniskā skatpunkta ir svarīgi nošķirt vairākus procesus:

  • interocepciju jeb organisma iekšējo stāvokļu uztveri;

  • emocionālo informācijas apstrādi;

  • iepriekšējās pieredzes izmantošanu;

  • intuitīvu spriešanu;

  • apzinātu lēmumu pieņemšanu.

Šie procesi var mijiedarboties, bet tie nav sinonīmi.

Klejotājnervs — informācijas apmaiņa starp ķermeni un smadzenēm

Klejotājnervs (nervus vagus) ir nozīmīga autonomās nervu sistēmas sastāvdaļa.

Tas piedalās sirdsdarbības, gremošanas un citu organisma funkciju regulācijā, kā arī informācijas pārraidē starp iekšējiem orgāniem un centrālo nervu sistēmu.

Liela daļa klejotājnerva šķiedru ir aferentas — tās pārnes informāciju no organisma perifērijas uz centrālo nervu sistēmu.

Tas nozīmē, ka klejotājnervs nav tikai ar nomierināšanos saistīts nervs. Tas ir arī svarīgs informācijas ceļš, kas palīdz nervu sistēmai uzraudzīt organisma iekšējo stāvokli.

Tomēr ķermeņa un smadzeņu komunikācija nenotiek tikai pa klejotājnervu. Tajā piedalās arī citi nervu, hormonāli un imūni mehānismi.

Tāpēc intuīciju nevar reducēt uz vienkāršu informācijas ceļu „zarnas → klejotājnervs → smadzenes”.

Klejotājnervs nav tikai nomierināšanās nervs

Klejotājnervu (nervus vagus) bieži saista ar parasimpātisko nervu sistēmu, atslābināšanos un organisma atjaunošanās procesiem. Taču tā darbība ir daudz plašāka.

Klejotājnervā ir gan eferentās šķiedras, kas pārraida signālus no centrālās nervu sistēmas uz orgāniem, gan aferentās jeb jušanas šķiedras, kas nogādā informāciju no iekšējiem orgāniem uz smadzenēm.

Šie jušanas signāli nonāk smadzeņu stumbrā, tostarp vientuļā trakta kodolā (nucleus tractus solitarius, NTS). No turienes informācija caur savstarpēji saistītiem nervu tīkliem var ietekmēt arī locus coeruleus — smadzeņu stumbra struktūru, kas ir nozīmīgs noradrenalīna avots smadzenēs.

Noradrenalīns piedalās modrības, uzmanības un atmiņas procesu regulācijā.

Pētījumi, īpaši ar dzīvniekiem, liecina, ka perifērā adrenalīna izdalīšanās un klejotājnerva aferento ceļu aktivācija var piedalīties emocionāli nozīmīgas informācijas iegaumēšanas regulācijā (McIntyre et al., 2012).

Tas atklāj būtisku niansi: klejotājnervs ne tikai piedalās organisma fizioloģiskajā regulācijā, bet arī palīdz nodot informāciju, kas var ietekmēt smadzeņu modrības un atmiņas sistēmas.

Tomēr tas nenozīmē, ka jebkura klejotājnerva aktivācija automātiski uzlabo koncentrēšanos vai mācīšanos. Šādas ietekmes ir atkarīgas no konkrētajiem nervu ceļiem, stimulācijas veida un fizioloģiskā konteksta.

Šis skaidrojums arī palīdz saprast, kāpēc klejotājnervu nav precīzi raksturot tikai kā nervu, kas ieslēdz mieru. Tas ir daļa no sarežģītas divvirzienu komunikācijas sistēmas starp ķermeni un smadzenēm.

Insulas garoza un interocepcija

Insulas garoza ir viens no nozīmīgākajiem smadzeņu reģioniem, kas piedalās interocepcijā — organisma iekšējo stāvokļu uztverē un interpretācijā.

Interocepcija ietver, piemēram, sirdsdarbības, elpošanas, izsalkuma, slāpju un citu iekšējo sajūtu uztveri.

Craig (2002) aprakstīja neirālos ceļus, kas piedalās organisma fizioloģiskā stāvokļa reprezentācijā, īpašu uzmanību pievēršot insulas garozai.

Savukārt Khalsa et al. (2018) uzsver, ka interocepcija ietver ne tikai signālu uztveri, bet arī to interpretāciju un integrāciju ar emocionālajiem un kognitīvajiem procesiem.

Insula nedarbojas izolēti. Interocepcijā piedalās plašāki smadzeņu tīkli.

Tas palīdz izskaidrot, kāpēc ķermeņa sajūtas var ietekmēt mūsu emocionālo pieredzi un izvēles.

Tomēr pati sajūta vēl nenosaka tās nozīmi.

Piemēram, sasprindzinājums krūtīs var būt saistīts ar bailēm, uztraukumu, fizisku piepūli vai pozitīvu satraukumu.

Lai saprastu, ko tas nozīmē, nepieciešams ņemt vērā situāciju un citus pieejamos datus.

Antonio Damasio un somatisko marķieru hipotēze

Neirozinātnieks Antonio Damasio (Antonio Damasio) piedāvāja somatisko marķieru hipotēzi, kas skaidro, kā ar emocijām un ķermeņa reakcijām saistīta pieredze var piedalīties lēmumu pieņemšanā.

Saskaņā ar šo hipotēzi iepriekšējā pieredze var veidot emocionālas un fizioloģiskas asociācijas, kas palīdz izvērtēt iespējamo izvēļu nozīmi (Damasio, 1996).

Piemēram, kāda situācija var izraisīt nepatīkamu sajūtu vēl pirms cilvēks spēj skaidri formulēt, kāpēc tā šķiet riskanta.

Šādi signāli var palīdzēt orientēties sarežģītās situācijās, taču tie var būt arī neprecīzi.

Ja iepriekšējā pieredze bijusi saistīta ar nedrošību, cilvēks var reaģēt ar trauksmi arī situācijās, kurās objektīvs apdraudējums nepastāv.

Somatisko marķieru hipotēze ir ietekmīga, taču atsevišķi tās mehānismi un interpretācijas zinātnē joprojām tiek apspriesti.

Iekšējais kompass nav nekļūdīgs detektors. Tas drīzāk ir mūsu ķermeņa sajūtu, emociju, pieredzes, vērtību un apzinātās spriestspējas mijiedarbība.

5. Kāpēc iekšējie signāli dažkārt kļūst grūtāk sadzirdami?

Hronisks stress un paaugstināta modrība var ietekmēt to, kā uztveram un interpretējam ķermeņa signālus.

Ja uzmanība pastāvīgi ir vērsta uz iespējamiem draudiem un apkārtējo cilvēku reakcijām, paša vajadzības un vēlmes var palikt otrajā plānā.

Cilvēks var ļoti labi pamanīt, ka kāds ir neapmierināts, bet daudz grūtāk atbildēt uz jautājumu: „Ko es pats šobrīd vēlos?”

Viņš var sajust sasprindzinājumu, nemieru vai bailes, bet ne vienmēr spēj saprast, ko šīs sajūtas nozīmē.

Piemēram, cilvēks vēlas atteikties no kāda piedāvājuma, bet, tiklīdz iedomājas pateikt „nē”, ķermenī parādās trauksme.

Šo trauksmi viņš var interpretēt kā signālu, ka atteikšanās ir nepareiza.

Taču iespējams arī cits skaidrojums: reakcija var būt saistīta ar agrāk apgūtu pārliecību, ka atteikšanās izraisa nosodījumu vai konfliktu.

Šeit ir svarīga atšķirība.

Ķermeņa reakcija ir reāla, bet tās interpretācija ne vienmēr ir precīza.

Viena no interocepcijas teorētiskajām pieejām uzsver, ka smadzenes ne tikai saņem ķermeņa signālus, bet arī interpretē tos iepriekšējās pieredzes un gaidu kontekstā (Seth, 2013).

Šis ir ietekmīgs skaidrojuma modelis, nevis pierādījums tam, ka ikviena trauksmes reakcija rodas no kļūdainas prognozes.

Tādēļ atgriešanās pie sevis nenozīmē automātiski sekot katrai sajūtai.

Tā nozīmē attīstīt spēju pamanīt savu iekšējo pieredzi, izprast tās iespējamos cēloņus un salīdzināt to ar reālo situāciju.

Dažkārt tas var nozīmēt uzticēties savai sākotnējai sajūtai. Citkārt — apzināti rīkoties pretēji sākotnējai baiļu reakcijai.

Piemēram, cilvēks var just trauksmi pirms svarīgas sarunas, bet vienlaikus zināt, ka šī saruna atbilst viņa vērtībām un vajadzībām.

Šādā gadījumā trauksmes klātbūtne pati par sevi nenozīmē, ka izvēle ir nepareiza.

6. Kā elpošana un somatiskās prakses var palīdzēt?

Apzināta elpošana un somatiskās prakses var būt instrumenti, kas palīdz pievērst uzmanību ķermeņa sajūtām, regulēt fizioloģisko aktivāciju un saglabāt klātesamību sarežģītās situācijās.

Tomēr šīs metodes nav universāls risinājums, un nav pierādīts, ka tās automātiski atjaunotu intuīciju vai patstāvīgu lēmumu pieņemšanu.

6.1. Mazināt pārmērīgu fizioloģisko aktivāciju

Lēna, komfortabla elpošana dažos apstākļos var palīdzēt samazināt subjektīvo stresu un ietekmēt autonomās regulācijas rādītājus.

Zaccaro et al. (2018) sistemātiskajā pārskatā analizēja lēnas elpošanas psihofizioloģiskos korelātus, tostarp izmaiņas sirdsdarbības ritma mainīgumā un citos fizioloģiskos rādītājos.

Savukārt Fincham et al. (2023a) metaanalīzē, kurā primārajam stresa iznākumam tika apkopoti 12 randomizēti pētījumi ar 785 pieaugušajiem, konstatēja nelielu līdz vidēju vidējo efektu subjektīvā stresa samazināšanā salīdzinājumā ar kontroles nosacījumiem.

Tomēr lielākajai daļai iekļauto pētījumu bija metodoloģiski ierobežojumi.

Svarīgi ir ņemt vērā arī pētījumus, kuros netika konstatēts īpašs ieguvums no konkrēta elpošanas ritma.

Fincham et al. (2023b) randomizētā pētījumā ar 400 dalībniekiem salīdzināja lēnu elpošanu aptuveni 5,5 reizes minūtē ar kontrolētu elpošanu aptuveni 12 reizes minūtē. Abās grupās pašsajūta uzlabojās, bet starp grupām netika konstatēta statistiski nozīmīga atšķirība galvenajā subjektīvā stresa iznākumā.

Savukārt Balban et al. (2023) citā randomizētā pētījumā konstatēja, ka īsas strukturētas elpošanas prakses, īpaši izelpu uzsveroša cikliska nopūta, noteiktos iznākumos uzrādīja labākus rezultātus nekā salīdzinājumā izmantotā apzinātības meditācija.

Šie rezultāti kopumā liecina par iespējamiem ieguvumiem, taču neļauj apgalvot, ka viena konkrēta elpošanas tehnika ir vislabākā visiem cilvēkiem.

Praktiski tas nozīmē, ka pirms sarežģīta lēmuma dažkārt var būt noderīgi apstāties, sajust ķermeņa atbalstu un dažas reizes mierīgi ieelpot un izelpot.

Mērķis nav piespiest ķermeni nomierināties, bet radīt apstākļus, kuros iespējams skaidrāk izvērtēt situāciju.

6.2. Attīstīt interoceptīvo apzināšanos

Ķermeņa skenēšana, apzinātības prakses un somatiska uzmanības pievēršana var palīdzēt cilvēkam pamanīt savas iekšējās sajūtas.

Piemēram:

  • Vai mana elpošana ir mierīga vai paātrināta?

  • Kur ķermenī jūtu sasprindzinājumu?

  • Vai šī sajūta mainās, kad pievēršu tai uzmanību?

  • Kādas emocijas vai domas parādās kopā ar šo sajūtu?

  • Vai šī reakcija atbilst pašreizējai situācijai, vai tā man ir pazīstama no agrākas pieredzes?

Interocepcijas pētījumi rāda, ka iekšējo ķermeņa signālu uztvere un interpretācija ir saistīta ar emocionālo pieredzi un dažādiem psihiskās veselības procesiem (Khalsa et al., 2018).

Tomēr lielāka uzmanība ķermeņa sajūtām ne vienmēr automātiski uzlabo pašsajūtu.

Cilvēkiem ar izteiktu trauksmi vai traumas pieredzi šāda uzmanības pievēršana dažkārt var pastiprināt diskomfortu.

Tādēļ praksei jābūt pakāpeniskai un pielāgotai cilvēka vajadzībām.

6.3. Darbs ar aizsardzības reakcijām un robežām

Pītera Levina (Peter Levine) Somatic Experiencing pieejā nozīmīga vieta ir darbam ar ķermeņa reakcijām, kas saistītas ar apdraudējumu, mobilizāciju un aizsardzību.

Šajā pieejā tiek izmantota ideja, ka pakāpenisks darbs ar ķermeņa sajūtām un kustību var palīdzēt apstrādāt ar stresu saistītu pieredzi.

Praksē tas var ietvert uzmanības pievēršanu impulsam atkāpties, aizsargāt sevi, iztaisnoties, pateikt „nē” vai ieņemt stabilāku ķermeņa pozīciju.

Brom et al. (2017) randomizētā kontrolētā pētījumā ar 63 dalībniekiem, kuriem bija diagnosticēts posttraumatiskā stresa sindroms (PTSS), konstatēja pozitīvus rezultātus Somatic Experiencing intervences grupā salīdzinājumā ar gaidīšanas saraksta kontroles grupu.

Tas sniedz sākotnēju empīrisku pamatu šīs pieejas iespējamai efektivitātei noteiktos apstākļos.

Tomēr šis pētījums nepierāda, ka Somatic Experiencing ir pārāka par citām aktīvām psihoterapijas metodēm. Tas arī nepierāda visus pieejas teorētiskos mehānismus, tostarp ideju, ka trauma burtiski tiek glabāta muskuļos vai ka trīcēšana vienmēr nozīmē nepabeigtas aizsardzības reakcijas pabeigšanu.

Vienlaikus robežu apzināšanās un pakāpeniska spēja paust savas vajadzības var būt nozīmīga psiholoģiskās izaugsmes daļa.

Cilvēkam, kurš gadiem ilgi pielāgojies citiem, pat vienkāršs teikums „Es šoreiz nevēlos” var būt emocionāli sarežģīts.

6.4. Paplašināt spēju izturēt nenoteiktību

Psihoterapijā mēdz izmantot jēdzienu tolerances logs, lai aprakstītu aktivācijas diapazonu, kurā cilvēkam ir salīdzinoši vieglāk saglabāt emocionālo regulāciju un iesaistīties situācijā.

Tas ir noderīgs klīnisks modelis, nevis precīzi izmērāms nervu sistēmas stāvoklis ar universālām robežām.

Cilvēkam, kurš pieradis meklēt ārēju apstiprinājumu, patstāvīga izvēle var radīt ievērojamu diskomfortu.

Šādā situācijā mērķis nav panākt, lai trauksme pilnībā pazustu pirms lēmuma pieņemšanas.

Dažkārt svarīgāk ir iemācīties pieņemt nelielus lēmumus arī tad, kad klātesoša ir nenoteiktība.

Piemēram, cilvēks var sākt ar ikdienišķām izvēlēm, kurām nav lielu seku: izvēlēties sev piemērotāko aktivitāti, izteikt savu viedokli vai pieklājīgi atteikties no piedāvājuma.

Ar laiku šāda pieredze var palīdzēt attīstīt lielāku pārliecību par spēju pieņemt lēmumus.

Elpošana un uzmanības pievēršana ķermenim šajā procesā var kalpot kā atbalsts, bet ne kā aizvietotājs praktiskai lēmumu pieņemšanas pieredzei.

7. Kā var mainīties lēmumu pieņemšanas process?

Lai ilustrētu atšķirību, salīdzināsim divus iespējamos uzvedības modeļus.

Šie modeļi nav divas stingri nodalītas cilvēku kategorijas. Katrs no mums dažādās situācijās var izmantot abus.

Arī patstāvīga lēmumu pieņemšana nenozīmē ignorēt citu cilvēku zināšanas, pieredzi vai ieteikumus.

Mērķis nav pārstāt klausīties citos. Mērķis ir iemācīties klausīties arī sevī.

8. Neliela praktiska pieeja: pirms jautāt citiem, pajautā sev

Ja pamani, ka automātiski meklē ārēju apstiprinājumu, vari izmēģināt vienkāršu pašrefleksijas praksi.

Šis ir praktisks pašrefleksijas vingrinājums, nevis atsevišķi klīniski validēts ārstēšanas protokols.

1. Pamani impulsu

Kad rodas vēlme nekavējoties jautāt kādam citam, kā rīkoties, uz brīdi apstājies.

Pajautā sev: „Vai man patiešām trūkst informācijas, vai es šobrīd meklēju pārliecību, ka nekļūdīšos?”

2. Pievērs uzmanību ķermenim

Sajūti pēdu kontaktu ar zemi, ķermeņa atbalstu un elpošanas ritmu.

Nav nepieciešams mainīt elpošanu vai panākt īpašu sajūtu. Ja tas ir patīkami, vari dažas reizes mierīgi ieelpot un izelpot.

3. Nosauc savu pieredzi

Piemēram: „Es jūtu sasprindzinājumu vēderā un baidos pieņemt nepareizu lēmumu.”

Tā vietā, lai automātiski interpretētu sajūtu kā brīdinājumu, mēģini to uztvert kā informāciju.

4. Atšķir sajūtu no secinājuma

„Es jūtu bailes” nav tas pats, kas „Šis lēmums ir nepareizs”.

Pajautā sev, vai pastāv konkrēti fakti, kas liecina par risku, vai arī reakcija vairāk saistīta ar nenoteiktību un iepriekšējo pieredzi.

5. Pieņem vienu nelielu patstāvīgu izvēli

Sāc ar situāciju, kurā iespējamās kļūdas sekas ir nelielas.

Mērķis nav pieņemt ideālu lēmumu. Mērķis ir iegūt pieredzi, ka vari izvēlēties, izturēt nenoteiktību un vajadzības gadījumā koriģēt savu rīcību.

Ja lēmums ir sarežģīts vai saistīts ar veselību, finansēm vai citiem būtiskiem riskiem, profesionāla padoma meklēšana joprojām ir saprātīga un vērtīga.

9. Piesardzība un svarīgas nianses

Intuīcija nav nekļūdīga. Ķermeņa reakcijas var sniegt vērtīgu informāciju, taču tās var ietekmēt trauksme, iepriekšējā pieredze, nogurums, veselības stāvoklis un kognitīvie aizspriedumi.

Ne katra pielāgošanās ir trauma. Cilvēki var sekot citiem sociālās mācīšanās, kultūras normu, pieredzes trūkuma vai praktisku apsvērumu dēļ. Pārmērīga apstiprinājuma meklēšana pati par sevi nav pietiekams pamats secināt, ka cilvēkam ir kompleksa trauma.

Elpošanas prakses nav vienādas. Mierīga, komfortabla elpošana un intensīva, ilgstoša savienotā elpošana var radīt ļoti atšķirīgas fizioloģiskas un emocionālas reakcijas. Intensīvas elpošanas laikā iespējams reibonis, tirpšana, spēcīgas emocijas un citi simptomi, kas var būt saistīti arī ar pārmērīgu ventilāciju un oglekļa dioksīda līmeņa pazemināšanos asinīs.

Prakse jāpielāgo cilvēkam. Cilvēkiem ar panikas lēkmēm, disociatīvām reakcijām, nozīmīgu traumas pieredzi vai veselības problēmām īpaši svarīga ir individuāla pieeja. Dažkārt piemērotāk ir sākt ar ārējās vides novērošanu, kustību vai citām stabilizējošām metodēm, nevis intensīvu koncentrēšanos uz iekšējām sajūtām.

Somatiskās un elpošanas prakses neaizstāj nepieciešamo ārstēšanu. Ja grūtības būtiski ietekmē ikdienas dzīvi, attiecības vai spēju pieņemt lēmumus, var būt lietderīgi konsultēties ar kvalificētu psihiskās veselības speciālistu.

Šis raksts ir informatīvs un neaizstāj individuālu medicīnisku vai psihoterapeitisku konsultāciju.

Nobeigumā: no ārējā apstiprinājuma uz iekšēju uzticēšanos

Mēs visi skatāmies uz citiem. Mēs mācāmies, salīdzinām, jautājam un dažkārt pielāgojamies. Tā ir daļa no cilvēka sociālās dabas.

Taču dažiem cilvēkiem citu viedoklis ar laiku kļūst par galveno drošības un pareizības mērauklu.

Ja agrīnā pieredzē patstāvība, emociju izpaušana vai robežu noteikšana bija saistīta ar nosodījumu, konfliktu vai nedrošību, šādi uzvedības modeļi var saglabāties arī pieaugušā vecumā.

Ceļš uz lielāku uzticēšanos sev ne vienmēr sākas ar pārliecību. Dažkārt tas sākas ar spēju pamanīt: „Es šobrīd baidos kļūdīties.”

Un pēc tam — ar iespēju šo sajūtu izturēt, nepārvēršot to automātiskā pielāgošanās reakcijā.

Apzināta elpošana, somatiskā uzmanība, psiholoģiska pašrefleksija un pakāpeniska patstāvīgu izvēļu pieredze var kļūt par šī procesa atbalstu.

Nevis tāpēc, ka ķermenis vienmēr zina pareizo atbildi, bet tāpēc, ka mēs varam mācīties labāk saprast savas reakcijas un neļaut tām vienām pašām noteikt mūsu izvēles.

Patiesa uzticēšanās sev nenozīmē vienmēr zināt pareizo atbildi. Tā nozīmē spēt pieņemt lēmumu, uzņemties atbildību un saglabāt saikni ar sevi arī tad, kad pastāv nenoteiktība.

Un tad jautājums „Ko dara citi?” pamazām var kļūt par:

„Ko domāju, jūtu un izvēlos es — ņemot vērā gan sevi, gan pasauli ap mani?”

Izmantotā literatūra

Arnsten, A. F. T. (2009). Stress signalling pathways that impair prefrontal cortex structure and function. Nature Reviews Neuroscience, 10, 410–422. https://doi.org/10.1038/nrn2648

Asch, S. E. (1956). Studies of independence and conformity: I. A minority of one against a unanimous majority. Psychological Monographs: General and Applied, 70(9), 1–70. https://doi.org/10.1037/h0093718

Balban, M. Y., Neri, E., Kogon, M. M., Weed, L., Nouriani, B., Jo, B., Holl, G., Zeitzer, J. M., Spiegel, D., & Huberman, A. D. (2023). Brief structured respiration practices enhance mood and reduce physiological arousal. Cell Reports Medicine, 4(1), Article 100895. https://doi.org/10.1016/j.xcrm.2022.100895

Bandura, A., Ross, D., & Ross, S. A. (1961). Transmission of aggression through imitation of aggressive models. The Journal of Abnormal and Social Psychology, 63(3), 575–582. https://doi.org/10.1037/h0045925

Brom, D., Stokar, Y., Lawi, C., Nuriel-Porat, V., Ziv, Y., Lerner, K., & Ross, G. (2017). Somatic experiencing for posttraumatic stress disorder: A randomized controlled outcome study. Journal of Traumatic Stress, 30(3), 304–312. https://doi.org/10.1002/jts.22189

Chen, C. C., & Williams, C. L. (2012). Interactions between epinephrine, ascending vagal fibers, and central noradrenergic systems in modulating memory for emotionally arousing events. Frontiers in Behavioral Neuroscience, 6, Article 35. https://doi.org/10.3389/fnbeh.2012.00035

Cialdini, R. B., & Goldstein, N. J. (2004). Social influence: Compliance and conformity. Annual Review of Psychology, 55, 591–621. https://doi.org/10.1146/annurev.psych.55.090902.142015

Craig, A. D. (2002). How do you feel? Interoception: The sense of the physiological condition of the body. Nature Reviews Neuroscience, 3(8), 655–666. https://doi.org/10.1038/nrn894

Damasio, A. R. (1996). The somatic marker hypothesis and the possible functions of the prefrontal cortex. Philosophical Transactions of the Royal Society of London. Series B: Biological Sciences, 351(1346), 1413–1420. https://doi.org/10.1098/rstb.1996.0125

Deutsch, M., & Gerard, H. B. (1955). A study of normative and informational social influences upon individual judgement. The Journal of Abnormal and Social Psychology, 51(3), 629–636. https://doi.org/10.1037/h0046408

Fincham, G. W., Strauss, C., Montero-Marin, J., & Cavanagh, K. (2023a). Effect of breathwork on stress and mental health: A meta-analysis of randomised-controlled trials. Scientific Reports, 13, Article 432. https://doi.org/10.1038/s41598-022-27247-y

Fincham, G. W., Strauss, C., & Cavanagh, K. (2023b). Effect of coherent breathing on mental health and wellbeing: A randomised placebo-controlled trial. Scientific Reports, 13, Article 22141. https://doi.org/10.1038/s41598-023-49279-8

Henrich, J., & Gil-White, F. J. (2001). The evolution of prestige: Freely conferred deference as a mechanism for enhancing the benefits of cultural transmission. Evolution and Human Behavior, 22(3), 165–196. https://doi.org/10.1016/S1090-5138(00)00071-4

Khalsa, S. S., Adolphs, R., Cameron, O. G., Critchley, H. D., Davenport, P. W., Feinstein, J. S., Feusner, J. D., Garfinkel, S. N., Lane, R. D., Mehling, W. E., Meuret, A. E., Nemeroff, C. B., Oppenheimer, S., Petzschner, F. H., Pollatos, O., Rhudy, J. L., Schramm, L. P., Simmons, W. K., Stein, M. B., . . . Paulus, M. P. (2018). Interoception and mental health: A roadmap. Biological Psychiatry: Cognitive Neuroscience and Neuroimaging, 3(6), 501–513. https://doi.org/10.1016/j.bpsc.2017.12.004

Maté, G., & Maté, D. (2022). The myth of normal: Trauma, illness, and healing in a toxic culture. Avery.

Milgram, S. (1963). Behavioral study of obedience. The Journal of Abnormal and Social Psychology, 67(4), 371–378. https://doi.org/10.1037/h0040525

Seth, A. K. (2013). Interoceptive inference, emotion, and the embodied self. Trends in Cognitive Sciences, 17(11), 565–573. https://doi.org/10.1016/j.tics.2013.09.007

Zaccaro, A., Piarulli, A., Laurino, M., Garbella, E., Menicucci, D., Neri, B., & Gemignani, A. (2018). How breath-control can change your life: A systematic review on psycho-physiological correlates of slow breathing. Frontiers in Human Neuroscience, 12, Article 353. https://doi.org/10.3389/fnhum.2018.00353

Next
Next

UDHS vai digitālā pārslodze? Kā sociālie tīkli maina mūsu uzmanību